Bukarestes arhitektūras gēns
Autors: Anothertravelguide.com0 ATSAUKSMES
Iebraucot Bukarestē pa zaļojošo valriekstu koku ieskauto Soseaua Kiseleff – vienu no prominentākajām pilsētas avēnijām, kuras vidū greznojas 1922. gadā par godu rumāņu kareivju varonībai Pirmajā Pasaules karā celtā Triumfa arka (Parīzes oriģināla mazāka kopija, dekorēta ar rumāņu stila ornamentiem), pirmajā mirklī pilsēta apbur ar savu vērienu. Tiesa, kad pēc maza mirkļa taksists 35 liru vietā izdod desmit, jo viņam gluži vienkārši vairāk tobrīd nav un viņš cerējis, ka ceļojuma viegli apreibinātie pasažieri misēkli nepamanīs, Bukareste acumirklī piezemē.
Rumānijas galvaspilsēta ir eklektiska un, iespējams, tieši tajā arī meklējams tās šarms. Dažbrīd šķiet, ka tā ir pilsēta pilsētā. Tajā ir veseli kvartāli ar greznām 19. gadsimta Belle Epoque stila villām. Un tām līdzās – ne mazāk spilgti Art Deco un modernisma arhitektūras paraugi. Svētnami ar Bizantijas stila freskām un, protams, arī bēdīgi slavenā Čausesku laika Bukareste - ar tā laika simbolu, 1970. gadā celto Hotel Intercontinental centrā. Tolaik tā bija augstākā ēka pilsētā, ar šādām vietām neiztrūkstošo 21. stāva Luna bāru. Un tad vēl, protams, Čaušesku ego spilgtākais apliecinājums - House of People jeb Parlamenta pils, kas apjoma ziņā ir otra vērienīgākā ēka aiz Pentagona, un kuras celtniecībai Čaušesku laikā aukstasinīgi tika upurēta daļa vecās Bukarestes. Tas kļuva par iemeslu arī vēlākajai Bukarestes klejojošo suņu problēmai, jaunā monstra vārdā daudzus pilsētas iedzīvotājus izmitinot neadekvāti mazos dzīvokļos, tūkstošiem suņu tika vienkārši izsviesti uz ielas. (Tiesa, kaut tūrisma ceļvežos tas joprojām ir viens no galvenajiem ceļotāju biediem, šodienas Bukarestes centrā tos īpaši nesastapsiet.)
Dažbrīd Bukareste liek sajūsmā aizelsties, dažbrīd iegrimt bezgalīgās skumjās, par to, ko laiks un cilvēki spēj izdarīt ar pilsētām. Tai piemīt majestātiskums un kritušā eņģeļa traģiskums vienlaikus. “Patiesībā ir divas Bukarestes – viena, kas tapa līdz Otrajam pasaules karam. Un otra, kuras pirmsākumi meklējami 50. gados, kad pilsētai strauji izplešoties, tapa tā dēvētie guļamrajoni, kas šodien apvij Bukaresti kā cietoksnis,” saka mākslas vēsturniece Ruxanda Beldiman, kuras kontā ir arī virkne publikāciju, kas veltītas Rumānijas karaliskajām un aristokrātiskajām rezidencēm. Atzīstot, ka tieši arhitektūra ir tā, kālab viņai patīk šeit dzīvot. “Man patīk skatīties uz ēkām, pat ja tās nav savā labākajā formā. Es zinu, kā paraudzīties aiz laika zoba uzslāņojumiem.”
Rumāņu leģenda vēsta, ka par Bukarestes izcelsmi var pateikties aitu ganam vārdā Bucur, kura vārds tulkojumā nozīmē “prieks”. Viņa flauta valdzinājusi apkārtnes iemītniekus, savukārt lieliskais vīns piesaistījis tirgotājus, tālab vietai, kur mājojis aitu gans, tie piešķīruši viņa vārdu. Savukārt pirmoreiz rakstos Bukareste minēta 1459. gadā kā prinča Vlada III jeb Drakulas rezidences mājvieta.
Iespējams, vislabākais veids, kā gūt pirmo iespaidu par Bukaresti, ir visā garumā nostaigāt pa pilsētas galveno avēniju Calea Victoriei – no Uzvaras laukuma līdz vecpilsētai. Calea Victoriei ir Bukarestes vecākā iela, tapusi 1692. gadā. Sākotnēji tā bijusi bruģēta ar ozolu celmiem un par Calea Victoriei pārdēvēta vien 1878. gadā, suminot Rumānijas Neatkarības kara uzvaru. Ēkām abās ielas pusēs iemiesojot īstenu Bukarestes arhitektūras esenci. Turklāt abās tās galējībās – no spožuma līdz postam. No izcilām 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma arhitektūras pērlēm līdz pamestiem un laika zoba sagrauztiem namiem, komunisma un mūsdienu arhitektūras paraugiem.
Bukarestes vēsturiskais centrs ievērojami cieta gan Otrā pasaules kara laika uzlidojumos, gan 1977. gada postošajā zemestrīcē, kas prasīja 1500 cilvēku dzīvības un sagrāva vairāk kā 30 namus. Atgādinājumi par Bukarestes atrašanos seismiski aktīvā zonā jaušami ik pa mirklim – sarkanu apļu veidolā, kas iezīmē ēkas, kuras varētu neizturēt vairāk kā 7 baļļu stipru zemestrīci. Kopumā Bukarestē apdraudētas ir vairāk kā 1000 ēkas, galvenokārt tapušas laikposmā starp diviem pasaules kariem. Seismiski drošas arhitektūras principi pilsētas celtniecībā sākti ievērot tikai kopš pagājušā gadsimta 50. gadiem.
Daudzu karā un zemestrīcē cietušo ēku vietā pēcāk tika uzslietas jaunas – klasiskajās blokmāju tradīcijās, kas – līdzās spožajiem art deco, art nouveau un belle epoque paraugiem, dažviet atgādina tādus kā iebojājušos zobus. Tālab, lai īsteni izbaudītu Bukarestes šarmu, vērts apbruņoties ar tā dēvēto “selektīvo redzi.” Proti, acīm meklējot skaisto un pārslīdot neglītajam. Un skaistā šajā pilsētā nudien netrūkst!
Spilgts Calea Victoriei pieturpunkts ir greznā Cantacuzino Palace (Calea Victoriei 141), kas šodien kalpo kā pazīstamā rumāņu komponista Džordže Enesku (Rumāņu rapsodiju autora) muzejs. Tā nenoliedzami ir viena no ekstravagantākajām ēkām pilsētā, savulaik (1898 – 1900) tapusi kā toreizējā Rumānijas premjerministra Grigore Cantacuzino pasūtījums. Būdams viens no bagātākajiem cilvēkiem valstī, viņš vēlējies ieiet vēsturē ar elegantāko rezidenci pilsētā. Ēkas arhitektūra ir īstens franču eklektisma paraugs, kurā apvienojies neoklasiskās arhitektūras stils ar art nouveau elementiem.
Tās masīvās, metālkalumiem rotātās durvis apsargā divi majestātiski lauvas. Šīs pašas ielas 49-53 numurā atrodas Rumānijas Nacionālās mākslas muzejs, kura mājvieta ir laikposmā no 1927. līdz 1937. gadam tapusī neoklasicisma stila pils, kurā sākotnēji mitinājās karalis Kerols I un vēlāk – līdz pat monarhijas krišanai 1947. gadā, viņa dēls karalis Mihaels I.
Ja izmetīsiet nelielu līkumu – pavisam netālu (Benjamin Franklin 1) ir arī Athenaeum jeb Rumānijas prestižākā koncertzāle. Ideja par ēku, kas kalpotu kā mākslu un zinātnes templis, dzima 19. gadsimta otrās puses spožākajiem Bukarestes kultūras un zinātnes prātiem, un tās celtniecība tika finansēta no ziedojumiem. To vākšanas kampaņa ilgusi 28 gadus un tās lozungs - “Ziedojiet peniju Athenaeum” jau iemantojis mitoloģijas statusu. Ēka tika pabeigta 1888. gadā– ar augsto domu un kolonnām tai patiešām arī atgādinot templi. Koncertzāle ir slavena ne tikai ar greznajām griestu un sienu freskām, bet arī ar izcilo akustiku. Athenaeum pamatīgi cieta Otrajā pasaules karā un vēlāk tika restaurēta.
“Mazās Parīzes” mitoloģija
Iepretim koncertzālei atrodas vēl viena neskaitāmu nostāstu apvīta Bukarestes ēka – Athenee Palace Hotel (Epidcopiei 1-3), kas šobrīd pieder Hilton tīklam. 1914. gadā franču arhitekta Teophile Bradeau celtā viesnīca ir viens no tiešākajiem lieciniekiem periodam, kad Bukareste tika dēvēta par “mazo Parīzi”. Savukārt par tālākajiem vēstures sižeta pavērsieniem tā var pateikties Olīvijas Menningas (Olivia Manning) romānam “Balkānu triloģija”, kas viesnīcu izspēlē kā skatuvi Otrā Pasaules kara spiegu intrigām.
Jāteic, Bukarestes un Parīzes attiecību stāsts nav gluži skaista mitoloģija vien. Tas aizsākās 19. gadsimta beigās, kad daudzas pārtikušu ģimeņu atvases – lielākoties topošie arhitekti, devās skoloties uz Parīzi. Toreiz elites aprindās modē bija arī angažēt franču arhitektus, un liela daļa prominentāko Bukarestes villu tapušas pēc viņu projekta.
Ar Parīzi saistīts arī slavenākā rumāņu arhitekta Jona Minkus (Ion Mincu) (1852 – 1912) vārds. Atgriezies no studijām Parīzes École des Beaux-Arts, arhitekts bijis pārņemts ar 19. gadsimta beigās populāro ideju, ka mākslai jākalpo kā nacionālās identitātes apliecinājumam. Minkus uzskatīja, ka arhitektūra to spēj iemiesot tikpat spēcīgi kā glezniecība un citas mākslas. Studējis rumāņu viduslaiku arhitektūras mantojumu un Drakulas dzimtenes – Valahijas (Wallachian) reģiona lauku arhitektūras inspirēts, viņš radīja jaunu sintēzi, ko pieņemts dēvēt par neo-rumāņu stilu. Viens no tā spilgtākajiem paraugiem ir vecākais un leģendārākais Bukarestes restorāns Casa Doina. Tas atrodas pilsētas ziemeļu daļā, Soseaua Kiseleff avēnijā. Sākotnēji ēka bijusi iecerēta kā Rumānijas paviljons 1889. gada Parīzes izstādei, taču dažādu iemeslu dēļ projekts nav īstenojies un 1892. gadā tā tika uzcelta Bukarestē. Casa Doina veidolā patriarhālas aristokrātu villas sajūta apvienojusies ar folkloras stila elementiem. Uz krāsainajām keramikas flīzēm zem jumta karnīzes lasāmi Rumānijas slavenāko vīna darītavu vārdi. Savukārt verandas pīlārus klāj kokgriezumi ar ainiņām iz rumāņu folkloras. Interjers ir grezns – atsevišķās telpās griestus rotā dekoratīvas koka sijas, citviet tie ir apgleznoti. Vasarās visiekārojamākā maltītes vieta ir simtgadīgu koku ieskautais villas dārzs ar strūklaku centrā. Jau no seniem laikiem Casa Doina bijusi iecienīta Bukarestes biznesa un politikas elites tikšanās vieta. Šī aura joprojām nav zudusi, un to var just arī apkalpošanā, kas še ir cieņu un glanci.
Nesen pēc restaurācijas durvis vērusi arī Jona Minkus māja (19 Arthur Verona St), kurā arhitekts dzīvoja no 1890. līdz 1912. gadam. Sociālisma periodā tā bija pārvērsta daudzdzīvokļu namā, kura iemītnieki atbilstoši savai gaumei bija vairākkārt pārkrāsojuši gan kādreizējos dekoratīvos griestus, gan vecās krāsnis. Tagad, atbrīvojusies no dažādu laiku uzslāņojumiem, ēka atkal skatāma agrākajā krāšņumā. Tā pieder arhitektu savienībai, taču interesentiem atvērta arī publiskai apskatei.
Pāris soļus tālāk, tās pašas ielas galā, atrodas Bukarestes inteliģences vidū jau ikonisku statusu iemantojusī Cărtureşti grāmatnīca. Tās mājvieta ir ekstravaganta 19. gadsimta villa, kas reiz piederējusi Rumānijas premjerministram Dimitrie Sturdza. Šodien ēkas īpašnieks ir populārs rumāņu arhitekts, kura vadībā tās vēsturiskais veidols atguvis savu krāšņumu – greznām freskām rotātajām zālēm kalpojot kā ideālam ietvaram mūsdienu kultūras izpausmēm. Tā teikt, formai piešķirot tikai vēl papildus raksturu saturam. Cărtureşti nav vienkārša grāmatnīca, tas drīzāk ir intelektuāls koncepta veikals un kultūras centrs, kur notiek apmēram 300 pasākumu gadā. Grāmatu prezentācijas, koncerti, dejas un teātra izrādes. Ēkā ir apmēram 15 dažāda lieluma telpu, visas pilnas grāmatu – plauktos, uz galdiem, uz palodzēm un pat uz grīdas. No daiļliteratūras līdz akadēmiskajai literatūrai un kafijas galda grāmatām. Izcila arhitektūras, dizaina un mākslas grāmatu izlase, atsevišķas telpas veltītas arī filmām, klasiskai un mūsdienu mūzikai, kā arī bērnu grāmatām un spēlēm. Tam visam pa vidu – dažādi dzīvesstila nieki un interjera priekšmeti. Turklāt, neraugoties uz vērienu, Cărtureşti valda pārsteidzoša intimitāte. Apmeklētāju amplitūdai variējoties no māmiņām ar bērniem, līdz tīneidžeriem, arhitektiem un māksliniekiem. Cărtureşti vairāk kalpojot kā satikšanās vietai, kas pēcāk turpinās tās apakšstāva kafejnīcā Verona, kura vienlaikus pilda arī izstāžu zāles funkcijas. Vasarās kafejnīca pārceļas uz iespaidīgo iekšpagalma dārzu, par kura esamību vienkārši garāmejot pat nenojautīsiet.
Jaunās Bukarestes simbols
Kafejnīcā Verona arī tiekos ar vienu no pazīstamākajiem rumāņu arhitektiem, kādreizējo Rumānijas Arhitektu savienības prezidentu Aleksandru Beldimanu (Alexander Beldiman), kurš šobrīd ir pasniedzējs Bukarestes Nacionālajā universitātē. Viņa pēdējā laika spilgtāko arhitektūras projektu vidū ir AVINCIS vīndarītava Dragasani pilsētā (2008-2012), kas ieguvusi arī Rumānijas akadēmijas balvu.
Arhitektu cunftei raksturīgajā, kodolīgajā un mazliet paskarbajā tiešumā viņš atzīst, ka šobrīd – krīzes dēļ, arhitektiem izdzīvot Rumānijā ir ļoti grūti. “Diemžēl pēdējos divdesmit gados tapis arī ļoti daudz neglītu ēku.”
Savulaik Beldimans stāvējis pie šūpuļa arī vienai no ikoniskākajām Bukarestes laikmetīgās arhitektūras būvēm, kas vienlaikus ir arī Rumānijas Arhitektu savienības mājvieta. Un savā ziņā – arī jaunās Bukarestes simbols. Tā atrodas jau pieminētajā Calea Victoriei un pirmajā mirklī liek acīm ieplesties. Tik neparasts ir veids, kā tās veidolā sadzīvo vēsturiskā un mūsdienu arhitektūra, divi krasi atšķirīgi laikmeti. Ne velti ēka tikusi iekļauta daudzos ekstravagantākajiem pasaules arhitektūras paraugiem veltītajos topos. Pirmajā mirklī tā raisa asociācijas ar Berlīnes slaveno ķeizara Vilhelma memoriālo baznīcu, kuras Otrā Pasaules kara laikā sagrautais kupols tā arī nav ticis restaurēts un palicis ikoniska drupu pieminekļa veidolā. Tikai šajā gadījumā vēsturiskajās drupās iecelta jauna stiklota ēka – burtiski iesēdināta tajās kā odere, kas pēcāk – jau 21. gadsimta pašpietiekamā veidolā, no tām izspraucas, lai dzīvotu savu dzīvi. “Šajā vietā atradās ēka, kuru bija cēlis, ja nekļūdos – karaļa Čārlza I skroderis. Vēlāk tur atradās slepenpolicijas galvenā mītne. 1989. gadā, antikomunistu revolūcijas laikā tā pamatīgi cieta un desmit gadus stāvēja pamesta. Es tajā laikā biju Arhitektu savienības prezidents un ēku iegādājos. Sarīkoju arhitektūras projektu konkursu un beigu beigās atradām šim projektam arī investoru, jo sākumā bijām tikai drupu īpašnieki. Projekta pamatideja bija uzcelt jaunu ēku, nepieskaroties vecajai.”
Jautāts par šī brīža spilgtākajiem Bukarestes jaunās arhitektūras projektiem, Aleksandrs Beldimans piemin Nacionāla teātra rekonstrukcijas projektu, kas, viņaprāt, uzskatāms par ekskomunisma valstīm unikālu. “Ēka tika celta Čaušesku laikā, 60. gadu beigās, un arhitekti to pārāk nemīlēja. Teātris atrodas netālu no Hotel Intercontinental, un 80. gados pēc Čaušesku rīkojuma tika mainīta arī tā fasāde. Šobrīd notiek atgriešanās pie sākotnējā projekta, tiesa, daudzi no maniem kolēģiem ir pret, uzskatot, ka daudz saprātīgāk būtu celt jaunu ēku, kas iemiesotu 21. gadsimta arhitektūru. Taču man šis projekts šķiet ļoti svarīgs un interesants, jo ataino konkrēta vēstures perioda domāšanu. Tā pamatideja ir atjaunot ēkas vēsturisko fasādi, vienlaikus tās interjeru pielāgojot mūsdienu vajadzībām – ar grāmatu veikaliem, kafejnīcām, izstāžu zālēm, mākslas galerijām. Manuprāt, nākotnē Nacionālais teātris būs aktīvs kultūras centrs, tādējādi pievēršot kultūrai vēl vairāk cilvēku.” Paredzēts, ka uz ēkas jumta atradīsies arī brīvdabas skatuve. Jāteic, ka teātra tradīcijas Bukarestē ir ļoti spēcīgas un starptautisku atpazīstamību ieguvis arī ikgadējais Bukarestes teātra festivāls, kas aizsākās 1990. gadā. Kaut festivāla centrā ir galvenokārt Rumānijas teātros notiekošais, ik gadu tajā tiek demonstrēti arī spēcīgi uz citām Eiropas teātru skatuvēm tapuši iestudējumi.
Pirms diviem gadiem pilsēta tikusi arī pie jauna urbānās attīstības ģenerālplāna, konkursā uzvarējušajam projektam paredzot, ka šī brīža sešu rajonu vietā nākotnē Bukarestē varētu būt sešpadsmit jauni, īpašu vērību pievēršot arī vēsturisko ēku nākotnei. Taču vietējie atzīst, ka projekts būs grūti īstenojams. Galvenokārt pateicoties komplicētajai pilsētas administrēšanas sistēmai. Bukareste ir īpaša ar to, ka tajā nav tikai viens galvenais mērs, bet katram rajonam ir vēl savs pārraudzītājs. Tādējādi jebkurā pārmaiņu procesā neiztrūkstošās politiskās un interešu cīņas padarot vēl komplicētākas.
Laikmetīgā dizaina spēļlaukums
To, ka arhitektūras un dizaina gēns Bukarestē joprojām ir gana spēcīgs, visspilgtāk apliecina pilsētas kafejnīcu un restorānu aina. Daļa to interjeru ir īstens dizaina gardēžu galamērķis. Pēdējo gadu ekstravagantākajiem projektiem piepulcējams restorāns/bārs/klubs Loft, kas atrodas izbijušā industriālā teritorijā un pirmajā mirklī šokē ar vērienu. Industriālos griestus klāj dekoratīva, milzu šūnām līdzīga koka konstrukcija, kurā iestiprinātas baltas koka “mežģīņu” lustras. 12 metrus garais bārs tapis no balta, mirdzoša koriāna, uz vienas no raupjo, balti krāsoto ķieģeļu sienām vakaros tiek demonstrēta videomāksla, savukārt par skaņas kvalitāti gādā īpaša dizaina Bang&Olufsen tumbas, kuru cena ir visai astronomiska. Kā stāsta Loft sabiedrisko attiecību menedžere, tā īpašnieki ir saistīti ar alkohola biznesu. Publikā raibā jūklī sajaukusies Bukarestes “zelta jaunatne”, pa kādam nouveau riche pārstāvim un brīnumainā kārtā – visam pa vidu var manīt arī dažu labu hipsteri.
Tiesa, krietni lielākā pulkā viņus sastapsiet Energiea – kafejnīcā/bārā, kura mājvieta ir izbijusi tipogrāfija. Tās relikvijas atradīsiet arī interjerā – vēsturiskas tipogrāfijas preses, grāmatu, brošūru un citu aksesuāru veidolā. Saglabātas pat vecās metāla kāpnes, kas ved uz otrā stāva platformu, kur šobrīd izvietota daļa kafejnīcas galdiņu. Raupjas, nepastrādātas ķieģeļu sienas un cita industriālā atribūtika kontrastē ar melnbaltajām grīdas flīzēm un polsterētajiem balto taburešu ādas sēdekļiem. Industriālo lakonismu paspilgtinot košiem sarkanas krāsas akcentiem. Dienas vidū brīvu galdiņu atrast ir gandrīz neiespējami, turklāt gaiss ir tāds, ka teju cirvi var pakārt – kaut Rumānija ir Eiropas Savienības sastāvā, kaut kādā brīnumainā kārtā Eiropas smēķēšanas regulas, šķiet, uz to neattiecas. Lielākajā daļā pilsētas restorānu un kafejnīcu tiek smēķēts uz nebēdu un tāds luksuss kā atsevišķa nesmēķētāju zona tajās nav pieejama. Turklāt, aptaujājot virkni vietējo tā arī neizdevās atrast atbildi, kā Rumānijai izdevies saglabāt šo no Eiropas sen izmēzto tradīciju. Lai kā arī nebūtu, no šī viedokļa Bukarestes kafejnīcu apmeklējums ir kolorīts ceļojums atpakaļ laikā.
Līdzās Energiea atrodas vēl viena kolorīta adrese – pirms gada durvis vērusī kafejnīca Origo, kurā saimnieko viens no pilsētas labākajiem baristām. Kafejnīca ir maza kā kabata un tās interjera oga ir 276 baltu kafijas krūzīšu instalācija virs bāra letes, kas pirmajā mirklī atgādina baltu mākoni. Interjera autors – rumāņu arhitektu birojs Lama Architectura to nodēvējis par tradicionāli virs bāra izvietoto glāžu interpretāciju. Stilizētas kafijas krūzītes (vai filtri) kalpo arī kā iekārtās lampas virs galdiņiem. Griestus klāj atsegtas gaiša koka sijas, tām kontrastējot ar melni krāsotajām sienām. Savukārt interjerā izmantotajam metālam – ar koku. Savā ziņā Origo līdzinoties perfekti pagatavotam kapučīno kafejnīcas veidolā.
Viena no šī brīža populārākajām adresēm pilsētā ir krogs Biutiful, kura šķietamā pareizrakstības kļūda nosaukumā ir tikai vēl papildus stila akcents. Vietējo arhitektu Twin Studio veidotais interjers ir humorpilna parafrāze par klasiskajiem angļu alus krogiem. Turklāt tas ideāli atbilst arī savai atrašanās vietai – Bukarestes vecpilsētai, kas – šķietami neierobežotas komercializācijas iespaidā, iemieso īstenu eklektisma kvintesenci. Kā Biutiful interjera elements kalpo vara mucas, kādas parasti tiek izmantotas alus fermentācijas procesam, pie sienas manāmas stilizētas trofejas. Piemēram, spīdīgām flīzītēm rotāta stiklašķiedras ziemeļbrieža galva. No koka dēļiem sanagloti galdi un visam pa vidu – arī polsterētas Česterfīlda sofas. Katras telpas daļas funkcionālo pielietojumu asprātīgi atšifrē uzraksts virs tās - kitchenette, storage, washer utt. Turklāt detaļu ir tik daudz, ka vizuāls kairinājums neizpaliek visa vakara garumā.
Lielisks gastronomijas un dizaina piedzīvojums ir arī restorāns/dizaina veikals/vīna bārs Iconic Food&Wine, kura mājvieta ir viena no vēsturiskajām villām Bukareses Dorobanți rajonā. Savulaik tapis kā viens no ekskluzīvākajiem pilsētas rajoniem, šobrīd tas pazīstams kā virknes vēstniecību un Bukarestes nouveau riche mājvieta. Restorāns atgādina milzu apartamentu, kura interjers iemieso klasisku eleganci, ar tai piedienošajām dizaina ogām – Edra sofu, Pallucio grāmatplauktu Ledra utt. Turklāt jebkas – sākot no krēsla, uz kura sēžat līdz puķu vāzei uz galda un lampām pie sienas, ir nopērkams. Apakšstāvā atrodas melnbaltā 50. gadu retro stilistikā izturēts vīna un cigāru bārs, kā arī vīna pagrabs. Virtuvē saimnieko uz Bukarestes gastronomijas skatuves labi pazīstamais pavārs David Contant, ēdienkartei iemiesojot franču virtuves influences. Kā smej viesmīlis, visticamāk, iepriekšējais restorāns, kurā viņš strādājis, jau sen būtu ticis pie Michelin zvaigznes, taču diemžēl Rumānijā nav autostrādes un līdz ar to tā nav arī leģendārā riepu ražotāja interešu lokā. Cita starpā Iconic Food&Wine ieviesis arī savu detoksa kūri, kuras ēdienkarti veido vietējā vidē pazīstami uztura speciālisti.
Taču, ja kārojas tādu īstenu detox acīm, vērts aizklīst līdz Ioanid parka rajonam. Ja no jau pieminētās Cărtureşti grāmatnīcas dosieties pa rumāņu impresionista vārdā nosaukto Pictor Arthur Verona ielu uz augšu (pateicoties spontānajai ielu mākslai, kas uzplaukusi uz tās namu fasādēm, tā nokrustīta arī par Bukatrestes māksliniecisko avēniju), vispirms uzdursieties nelielai gotiskā stilā celtai sarkano ķieģeļu baznīcai, savukārt tālāk – starp Ioanid parku un Icoanei Garden parku, uziesiet fantastiskas 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma belle époque villas, kas savulaik piederējušas arhitektiem, aristokrātiem, ārstiem un tirgotājiem. Ielas te ir klusas un gaiss reibinoši smaržo pavasara ziedos. Savulaik tieši šī esot bijusi Bukarestes sirds un kaut kas no tā laika atblāzmas te jūtams joprojām. Liekot aizdomāties, ka, iespējams, tā šī pilsēta izskatītos joprojām, ja tās liktenī būtu izpalikuši daži vēstures pagriezieni.
DALIES:
PAR MUMS • KONTAKTI • RSS • SEKO MUMS: 
ENG
LAT
© anothertravelguide.com 2015
Anothertravelguide.lv ir interneta žurnāls laikmetīgiem mūsdienu ceļotājiem. Visas anothertravelguide.lv apkopotās adreses – viesnīcas, restorāni, veikali u.c.,
ir autoru pārbaudītas un izvērtētas. Visi autoru viedokļi ir subjektīvi un anothertravelguide.lv neuzņemas nekādu atbildību, ja kāda no te aplūkotajām vietām neatbilst jūsu subjektīvajai gaumei, konkrētā mirkļa noskaņojumam vai kaut kas tajā būtiski mainījies kopš mirkļa, kad tajā pabijuši anothertravelguide.lv autori un eksperti.